Zvejniecība un zivrūpniecība
Radās no primitīviem rūpaliem, kam Rīgas novadā ir senas tradīcijas. Zvejoja gan Rīgas līcī, gan Daugavas, Gaujas un Lielupes lejtecēs, gan Rīgas apkaimes lielajos ezeros. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā zvejoja reņģes, mencas, plekstes, brētliņas, vimbas, lašus, lucīšus, nēģus. Jūras zvejā izmantoja motorlaivas, galvenie zvejas rīki bija metamie un laižamie tīkli, velkamie vadi, murdi, ūdas. Zivis realizēja svaigas, sālītas vai kūpinātas, tikai nelielu daļu pārstrādāja konservos un arī eksportēja uz ASV, Palestīnu, Argentīnu u.c. No 13 Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumiem Rīgā atradās 9, lielākā – A.Sērensena konservu fabrika. Padomju laikā 1947. gadā Daugavas grīvā dibināja kolhozu "9.Maijs". Kreisajā krastā un Dolē līdz 60. gadu beigām pastāvēja kolhozs "Sarkanais daugavietis". Izveidoja valsts jūras zvejniecības uzņēmumu – Rīgas saldētājkuģu flotes bāzi, Rīgas traleru flotes bāzi, modernizēja zivju konservu un kulinārijas rūpnīcu "Kaija", izbūvēja Rīgas jūras zvejas ostu Rīnūžos un 1954. gadā kolhoza "9.Maijs" ostu Mangaļsalā. 1954. gadā pirmie traleri devās siļķu zvejā Atlantijas okeānā. Zvejniecības vajadzībām kalpoja kuģu būvniecības un remonta nozare. Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
Kari un kaujas
Citas piekrastes lietas
Rīgas rātes un Kurzemes hercoga līgums